Tehnoloģiju attīstības radītā iespēja katram paust viedokli sociālajos tīklos un brīvi komentēt mākslas, sociālos un politiskos procesus var radīt iluzoru pārliecību, ka brīvība ir sasniegusi savu augstāko punktu cilvēces vēsturē. Nenoliedzami, iespēju brīvai rīcībai ir daudz vairāk nekā agrāk. Vienlaikus neviens sociālais tīkls un tehnoloģiju uzņēmums nevar atcelt fundamentālos sabiedrības funkcionēšanas pamatus. Mūsu brīvās gribas robežas ir rēķināšanās ar citu rīcību un viedokli. Mēs esam savstarpēji atkarīgi viens no otra, tāpēc brīvības eksistence ir atkarīga no ikviena spējām savas intereses nelikt augstāk par sabiedrības kopējām interesēm.
Personiskās brīvības nevar būt vienam vairāk un otram mazāk. Brīvībai nepieciešama patiesa vienlīdzība un demokrātija, kā arī cieņa pret ikvienu sabiedrības locekli. Varētu domāt, ka Austrumeiropa vislabāk zina brīvības cenu un nozīmi. Latvijas iedzīvotājiem ir bijusi vairākkārt jāaizstāv, jāizcīna, jāiegūst, jāpazaudē un jāatgūst brīvība. Taču katrs laikmets prasa savu attieksmi pret brīvību. Šodien izpratne par personisko brīvību un atbildīgu rīcību ir ieguvusi daudz plašāku mērogu. Ikkatra rīcības brīvība tagad ietekmē ne vien tuvākos, bet arī globālus procesus un planētas nākotni.
Ikviena personiskā brīvība tiek ierobežota ar sabiedrības sociālo normu palīdzību. Šie nerakstītie likumi nodrošina sabiedrības spēju eksistēt. Ja vēlamies iekļauties sabiedrībā, ievērojam tās pieņemtās un vēsturiski izveidojušās normas. Sociālās normas nosaka spēju ievērot ierobežojumus, palīdzēt tiem, kam nepieciešama palīdzība, un respektēt sabiedrības likumus. Sociālās normas eksistē vien tad, ja tās atzīst sabiedrības vairākums.
Sociālo normu ievērošana jeb izvēle darīt to, kas ir vairākumam morāli un ētiski pieņemams (un mūsdienās arī vairākumam nepieciešams sabiedrības veselības vārdā), var būt pretrunā ar indivīda uzskatiem un personisko gribu. Tad personiskā brīvība ir jāierobežo sabiedrības interešu vārdā. Varam šādās situācijās būt nelaimīgi un uzskatīt, ka mūsu brīvība ir netaisnīgi ierobežota, bet vienlaikus atbildīga rīcība ir spēt to pieņemt, apzinoties, ka no tā sabiedrība – un tātad arī katrs individuāli – tikai iegūs.
Tomēr ne visas sociālās normas, kuras pastāv vai mēdz īstermiņā rasties, ir pozitīvas, respektē cilvēktiesības un nodrošina ilgtspējīgu attīstību. Šādos gadījumos tieši brīvība ir tā, kas nodrošina, ka šādas sociālās normas un konvencijas ir iespējams mainīt. Ja nav personiskās brīvības, nav iespējamas arī pārmaiņas. Sabiedrība bez personiskās brīvības ir statiska un lemta izmiršanai. Tā nespēj ieklausīties un izprast, ka brīvības robeža nav privātās dzīves neaizskaramība, bet gan spēja būt iecietīgam pret citādo un brīvības daudzveidīgajām izpausmēm.
Ne vienmēr mūsu individuālā rīcība izraisīs pārmaiņas. Taču svarīgāka ir iespēja rīkoties individuāli un brīvi, bez uzspiestas apkārtējo ietekmes. Kamēr vien mēs respektēsim sabiedrības sociālās normas, bet sabiedrība cienīs ikkatra neatkarību, mēs būsim brīvi.
